Pirmais bauslis Toras nodaļā 'Ki-Tavo' [5. Mozus 26] ir bauslis par pirmdzimtību. Šis bauslis ir tiešs Kaina un Ābela sarežģīto attiecību turpinājums.
Tora mums jau 1. Mozus grāmatā [4. nodaļā] bija stāstījusi par Kainu kā pirmdzimto un Ābeu kā otro. Šī atšķirība ietekmēja viņu mijiedarbību ar citiem; viņi rīkojās ar pretēju attieksmi. Kains saprata, ka viņa pirmdzimtība sniedza viņam zināmas privilēģijas, kuras viņš uzskatīja kā sev pienākošas, atstājot visu pārējo citiem. Līdz ar to viņš pienesa upuri no labības pārpalikumiem. No otras puses, Ābels, apzinoties savu otrdzimtā stāvokli, saprata, ka viņa loma ir saistīta ar dalīšanos ar citiem.
No šīs perspektīvas kļūst skaidrs, kāpēc diena, kad Dievs deva Toru [Šavuot svinības], ir tā pati pirmdzimto [Bikurim] diena, kļūst skaidrs, ka Tora tiek piešķirta tiem, kas spēj piedāvāt savus pirmdzimtos. Tora tiek piešķirta tiem, kuri atzīst savu sekundāro statusu un pienākumu dalīties ar citiem. Līdzīgi kā Svētais, svētīts Viņš, paņēma iesākumā gatavo produktu — Toru — un pasniedza to cilvēcei caur ebreju tautu.
Kad Tora liek mums atvest pirmdzimto priesterim templī, tam ir daudz dziļāka nozīme. Akts, kas liek atcerēties vēsturiskos notikumus — stāstu par iziešanu no Ēģiptes, kas saistīts ar Izraēa dēliem.
Ir vēl viena svarīga prasība: kad kāds atved savu pirmdzimto, viņam jāsaka priesterim: "Es šodien paziņoju Tam Kungam, jūsu Dievam, ka esmu ieradies zemē, kuru Viņš apsolīja mūsu tēviem." Šī deklarācija šķiet mulsinoša. Cilvēks varēja dzīvot Izraēlas zemē paaudzēm ilgi, tomēr viņiem tika dots norādījums paziņot par savu ierašanos tā, it kā tas tikko būtu noticis. Šajā šķietami dīvainajā norādē ir psiholoģiska pamācība: pastāvīgi jājūt, ka viņi ierodas savā zemē un pasaulē. Tas atspoguļo nepieciešamību pastāvīgi atjaunoties un pastāvīgi apzināties savu izcelsmi, un virzīties uz priekšu.
