Torā, Bālaka nodaļā, stāsta par vienu no lielākajiem vēstures praviešiem, pravieti no pagānu tautām – Bileāmu, Beora dēlu. Viņš bija tik dižens, ka mūsu gudrie atzīst, ka, lai gan teikts: "Un vairs nebija Izraēlā tāda pravieša kā Mozus" (5.Mozus 34:10), tautu vidū tāds pravietis tomēr bija, un tas bija Bileāms, Beora dēls. Bet Bileāma liktenis bija rūgts, jo viņš centās kaitēt Izraēla tautai.
Mēs redzam kaut ko pārsteidzošu Bileāmā: neskatoties uz savu nodomu nolādēt Izraēlu, viņš galu galā viņus svētīja. Viņš svētī Izraēlu, jo viņā mīt divas konfliktējošas jūtas: no vienas puses, viņš apbrīno Izraēla tautu, no otras puses, tieši šīs apbrīnošanas dēļ viņam skauž. Tāpēc viņam nav izvēles; viņš vēlas viņus nolādēt, bet beidz ar svētīšanu.
Šo sarežģīto attieksmi pret ebrejiem var novērot visas vēstures garumā starp pasaules tautām. Fakts, ka Izraēla tauta tika izredzēta no visām tautām citu tautu labā: "Un tiks svētītas tevī visas zemes ciltis" (1. Mozus 12:4), šo faktu atzīts visa cilvēce, dažreiz apzināti, dažreiz neapzināti. Bet galu galā šīs atziņa pastāv un paradoksāli izraisa noteiktu antisemītismu.
Piemēram, ģimenē bērns, kuru vecāki ļoti mīl, var izjust atriebību par viņu labestību. Katrs psihoanalītiķis ir pazīstams ar šo fenomenu. To var attiecināt arī uz Bileāmu, Beora dēlu, kurš gribēja mūs nolādēt.
Ieejot sinagogā, mēs atceramies tieši Bileāma vārdus, kā teikts: "Cik skaistas ir tavas teltis, Jēkab, tavas mājoklis, Izraēl!" (4. Mozus 24:5). Pravietojuma esamība starp tautām un, ka Tora to piemin, nes cerību cilvēcei, ka dievišķā iedvesma, kas izlieta uz Izraēlu, ietekmēs arī pasaules tautas.
Vienā no mūsu senajiem midrašiem, Tanā Debei Elija, ir teikts: Es zvēru pie debesīm un zemes (Elija paziņo universālu patiesību starp izraēliešiem un pagāniem (neatkarīgi no viņu reliģijas vai etniskās piederības)), starp vīriešiem un sievietēm (neatkarīgi no dzimuma), starp kalpiem un kalponēm (neatkarīgi no sociālā stāvokļa), visi atbilstoši saviem darbiem - var izjust dievišķo Garu viņos.
Tātad, Elija saka, ka Dievišķais Gars var mīt cilvēkā pēc viņa darbiem, nevis pēc viņa identitātes vai apstākļiem. Tādējādi mēs ceram uz bagātīgo Svētā Gara nolaišanos no debesīm uz Izraēlu un pasauli.
