Harmonija upuru pienešanā: brīvprātīgo un obligāto darbību līdzsvars jūdaismā

Kāda ir starpība starp Toras nodaļu "Cav" (pavēle) un "Vaikra" (3. Mozus pirmo) nodaļu? Abās nodaļās mēs lasām par tiem pašiem upuriem, vienīgi Cav nodaļā ir vēl sīkākas detaļas. Kāpēc, lai tā nebūtu viena gara nodaļa? Starpība ir upuru motivācijā. "Vaikra" nodaļā mēs lasām par cilvēku, kurš spontāni vēlas pienest upuri. Šādu upuri sauc par "Nedava" (brīvprātīgu upuri). Raši komentē: "Pants runā par brīvprātīgu ziedojumu." Turpretim daļa "Cav" ir vērsta uz tiem, kuri ne vienmēr vēlas upurēt, bet dara to baušļa pavēles un pienākumu dēļ. Tāpēc mūsu nodaļa sākas ar vārdu "Cav" (pavēle). Tiesa, šī nodaļa runā par likumiem, kurus indivīds pats no sevis negribēs pildīt, piemēram, rūpēties par upura paliekām uz altāra visu nakti, tas ir grūti. Tāpēc ir vajadzīga pavēle, bez tās nevar paļauties uz personīgo gribu to izpildīt. 

Citiem vārdiem sakot, mums ir divas motivācijas: brīvprātīga piedāvājuma motivācija, kas ir spontāna, un motivācija, kas izriet no pienākuma, kas izriet no pavēles. Šeit mēs redzam atšķirību upurēšanas secībā.  Trešās Mozus grāmatas pirmajā nodaļā mums ir upuris "Ola" (dedzināmais upuris), kam seko "Šelamim" (miera upuris), un tikai tad mums ir upuri par grēkiem, piemēram, "Hatat" (grēku upuris) un "Ašam" (vainas izpirkšanas upuris). Kāda ir atšķirība starp "Ola" un "Šelamim" upuriem? "Ola" ir upuris, kurā visa uz altāra upurētā dzīvnieka gaļa tiek pilnībā sadedzināta. Persona, kas pienes upuri, neko neiegūst un pat pazaudē naudu. Tomēr tas tā nav ar "Šelamim" upuri. Kad kāds pienes "Šelamim", uz altāra tiek novietoti tauki un asinis, ko tāpat nedrīkst ēst, un pārējo gaļu viņš apēd. Pēc tam viņš paziņo, ka ir pienesis upuri Dievam. Tas parāda dziļu partnerību starp cilvēku un Visaugsto, it kā cilvēks tiktu uzaicināts uz maltīti pie Radītāja galda. 

Rodas jautājums: vai mēs varam patiesi paļauties uz to, ka, pienesot "Šelamim", cilvēks to pieness ar šķīstiem nolūkiem? Tātad, ja iet runa par "Vaikra" nodaļu, tad jā mēs redzam, ka cilvēkam ir spontāna tieksme uz kalpošanu Dievam, un tāpēc tūlīt pēc "Ola" upura parādās "Šelamim". Un tikai pēc tam mēs sastopam upurus par grēkiem, ja indivīds ir grēkojis. Turpretim “Cav” nodaļā grēku upuri ir pirms miera upuriem. Citiem vārdiem sakot, ja tas ir kāds, kurš izpilda pavēli tikai pavēles dēļ, tad mēs vēlamies, lai viņš vispirms izlabo savus grēkus un tikai pēc tam var piedāvāt miera upurus - tad var ticēt šim cilvēkam, kad viņa saka, ka viņa nodoms ir Debesu dēļ, ēdot no upura, un nevis personisku labumu dēļ. Šeit ir nozīmīga pamācība: cilvēks ne vienmēr var paļauties uz sevi, ka viņam ir šķīsti nodomi. Ja viņam ir nepieciešams pavēlē lai pildītu bausli, viņam vispirms ir jātiek galā par saviem grēkiem un tikai pēc tam jānāk pie Visaugstā galda.