Šalom un sveicieni.
1948. gadā pēc pasaules radīšanas nelielā alā Ararata kalnu pakājē piedzima bērns, vārdā Ābrams (vēlāk tika nosaukts par Ābrahāmu). Kad viņš piedzima, ķēniņa Nimroda kalpi (Kuša dēls, no Hama dinastijas, kurš iekaroja seno pasauli un nogalināja daudzus savus brāļus) steidzās paziņot karalim ziņas, ka pasaulē ir dzimis dēls, Šema dinastijā, "Noslēpumu glabātāju" dinastījā, kas iznīcinās Nimroda valstību...
Tā sākas aizraujošais stāsts par ebreju Ābrahāmu. Šis ir ievērojams stāsts par ceļojumu, kas sākās pirms vairāk nekā 3800 gadiem. Tas turpinās ar Ābrahāma dēlu Īzāku un tālāk ar Īzaka dēlu, Jēkabu un viņa divpadsmit dēliem, kuri veidoja pamatu ļoti unikālai nācijai. Viņi ne tikai izdzīvoja visus pasaules vēstures posmu (pretstatā no šumeriem, babiloniešiem, senajiem ēģiptiešiem un romiešiem), bet arī stingri sargāja dinastiju un noslēpumus, kas tika nodoti no paaudzes uz paaudzi, līdz pat šajām dienām, kad tika dibināta Izraēlas valsts, kad Bībele atgriežas pie tās sākotnējās nozīmes - pamats sabiedriskajām diskusijām visā pasaulē.
Kas ir šie "noslēpumi"? Un ko Ābrahāms vēlējās panākt, kas lika tik daudziem vajāt viņu un viņa pēcnācējus daudzo paaudžu laikā, pat kopš viņa dzimšanas?
Lai saprastu atbildes uz šiem jautājumiem, es vēlos sākt no paša sākuma, un paskaidrot CEĻU, pa kuru ebrejs Ābrahāms gāja, lai cilvēki atzītu Radītāju, laikā, kad visi pielūdza elkus.
Mūsu tradīcija vēsta, ka Ābrahāms dāsni cienāja ar ēdienu ikvienu, kas ieradās viņu apciemot viņa mājās. Jā, tam viņš veltīja daudz laika – meklēja un aicināja viesus, kas pievienosies pie viņa galda. Viņš deva īstu ēdienu, nevis "vielu pārdomām" vai filozofiju. Un tad, kad viesis teica, ka vēlas pateikties Ābrahāmam par laipnību, viņš paskaidroja viesim, ka viņam patiešām jāpasakas Radītājam.
Un ja viesis atteicās? Teiksim, ja piemēram viņš bija ateists vai elku pielūdzējs, tad Ābrahāms par pārtiku prasīja pārspīlētu cenu. Un viņš paskaidroja, ka viesim var būt viss par velti, ja tikai viņš par to pateiksies Radītājam…
Tā Ābrahāms pārliecināja citus cilvēkus, ka pasaulei ir aktīvs Radītājs.
Iepriekš minētais stāsts, kas nāk no Midrash [ebreju gudro nostāsti un skaidrojumi], no pirmā acu uzmetiena šķiet mazliet dīvains. Ābrahāms neiesaistās filozofiskos strīdos – drīzāk viņš dala ēdienu par brīvu, lai liktu cilvēkiem ieklausīties par Radītāja labumu!? Tā ir visa viņa tehnika? Vai tas tiešām ir tik vienkārši? Vai tas vispār strādāja?
Es gribu jums paskaidrot, ka šim stāstam patiešām ir ļoti dziļa nozīme.
Teiksim, es Jūs pārliecinu tīri filozofiskā strīdā ar loģiskiem argumentiem, ka debesīs ir Dievs. Ko es īsti esmu paveicis? Neko! Kā tā, neko? Tāpēc, ka šāds pierādījums tikai parāda, ka es ar prāta vingrinājumiem varu savās smadzenēs izveidot loģisku struktūru, kas atbilst izpratnei, ka Dievs pastāv.
Dekarts pielietoja daudzus pierādījumus, ka Dievs pastāv, un viss, ko tas pierāda, ir tas, ka viņš spēja sevi pārliecināt...
Bet, kad es kaut ko ēdu, mans statuss skaidri parāda, ka esmu fiziska būtne. Es izeju cauri pilnīgai pieredzei, un tas man palīdz saprast, ka mana eksistence ir atkarīga no ārējiem faktoriem. Ēdot es parādu, ka mana eksistence ir atkarīga no kaut kā saņemšanas no ārpuses. Tas nostāda mani tādā statusā, ka esmu radīts. Un, ja es esmu radīts, tas ir pašsaprotami, ka ir jābūt Radītājam. Un tas izskaidro, kāpēc Ābrahāms deva saviem viesiem ēdienu.
Tādējādi mēs varam redzēt, ka ikviens, kurš atsakās ēst, ir kaut kāds atkritējs... Tādam cilvēkam ir sajūta, ka viņš ir dievība, un tāpēc viņš var atteikties ēst...
Tas izskaidro daudzus notikumus, kas notikuši visā vēsturē. Kad Jetrus, Midiānas priesteris no Ābrahāma bērniem, aicina uz Midiānu aizbēgušo Mozu dalīt ar viņu maizi (2. Mozus 2,20), tas izriet no atziņas, ka saikne ar Dievu rodas ēšanas laikā. Tas palīdz Mozum sagatavoties turpmākajām tikšanās reizēm ar Israēla bērniem. Un nākamajā posmā, pēc tam, kad Mozus ir izvedis ebrejus no Ēģiptes, kad Jetrus atved Mozum savu sievu un bērnus, kad ierodas apciemot Izraēla bērnus tuksnesī, Ārons un visi Izraēla vecākie nāk ēst maizi Dieva priekšā (2. Mozus 17,12)! Atkal sastopamies ar pārtiku kā elementu, caur kuru cilvēkam ir fundamentāla un eksistenciāla pieredze – parādot, ka viņš ir atkarīgs no ārējiem faktoriem!
Bet mums joprojām paliek vissvarīgākais jautājums – kuram Dievam Jūs ticat?
Kāpēc šis jautājums ir svarīgs? Ļoti vienkārši – mēs zinām no cilvēces vēstures pirmajām dienām, kopš Kaina un Ābela dzimšanas, ka pasaulē nāca naids. Kāds tam bija iemesls? Viens no iemesliem, kas norādīts ebreju tradīcijā ("Noslēpumu glabātāju" tradīcijā), ir tas, ka strīds bija par reliģiju. Jā, Jūs dzirdējāt pareizi. Katrs brālis teica: "Mans dievs ir taisnāks un stiprāks par tavējo..." Vai tas izklausās kā labs iemesls strīdēties? Vai arī tas izklausās dīvaini? Vai tas neizklausās mazliet atrauti no mūsdienu pasaules? Ka tas pieder senās vēstures laikiem? Ja Jūs tā domājat, ko Jūs varat teikt par ISIS reliģisko fanātismu?
Patriarhs Ābrahāms sāka runāt par Dievu, kas mīl Savu radību, tādu, kas ir visu Savu radību Dievs, kurš radījis pasauli un mīl visu, kas tajā atrodas. Tajā pašā laikā viņš runāja arī par mistisko patiesību, ka viens no trim iemesliem kariem pasaulē ir ticība Dievam. Tad vēl nebija zināms, ka cilvēces garajā vēsturē būs nebeidzamas cīņas starp kristietību un islāmu vai citām reliģijām par patiesības un ticības tēmām. Toreiz tas bija noslēpums. Šodien, kad mēs atskatāmies uz vēsturi, mēs varam redzēt, ka tas tiešām ir noticis. Un tāpēc ir svarīgi zināt, kuram Dievam mēs ticam! Vai Viņš uzstāj, ka visiem cilvēkiem pasaulē jābūt tieši vienādiem? Vai Viņš pieprasa, lai ikviens, kas Viņu noraida, tiktu nogalināts visbriesmīgākajā veidā?
Noteikti nē!
Un tagad mēs varam runāt par vēl vienu noslēpumu, ko pirms vairāk nekā 3800 gadiem mācīja Ābrahāms, izraēliešu tautas tēvs. Mūsu pasaulē ir tikai viens Dievs. Un tas liek secināt, ka pasaulē ir tikai viena derīga reliģija!
Pagaidiet, ļaujiet man paskaidrot šo punktu.
Tas nozīmē, ka mūsu pasaulē nav īpašu Dievišķu likumu, kas domāti dažādām cilvēku grupām. Visuma Radītājs runā un darbojas kā visas cilvēces Dievs, un Viņš uzņemas atbildību par katru tautu. To var redzēt arī praviešu vārdos, kādi tiek rakstīti Bībelē. Un tāpat kā Ābrahāms uzņēmās uzdevumu mācīt visus savas paaudzes ļaudis par šo vienīgo unikālo Dievu un to, ka Viņš mīl visu savu radību, tā arī Ābrahāma bērni uzņēmās uzdevumu nest šo priecīgo vēsti visai cilvēcei, cauri visai vēsturei.
Tas ir, mēs runājam par universālu ceļu, kas ietver visu cilvēci. Taču vienlaikus šī ir reliģija, kas uztur ebreju individuālismu, dodot papildu uzdevumus, kas ir paredzēti tikai ebrejiem, kā daļu no viņu darbības visas cilvēces labā.
Citiem vārdiem sakot: mums visiem ir jāievēro Noasiešu (Noasa dēlu) septiņi likumi. Arī Ābrahāms bija Noasa pēcnācējs. Viņš dzimis desmitajā paaudzē pēc Noasa, kā Torā minēts no tēva uz dēlu. Taču Ābrahāms pieņēma papildu uzdevumus, kas nav prasīti no citām pasaules tautām. Un vēlāk, nozīmīgajos notikumos, kas notika Sinaja kalnā, Izraēlas tauta pieņēma vairākus papildu baušļus. Mēs esam lepni, ka esam bijuši iesaistīti tiešā sarunā ar Dievu un esam nesuši Dieva vārdu visai cilvēcei, taču mums vienmēr jāatceras, ka pārējā pasaule neatrodas "zemākā līmenī", kaut arī viņiem nav šie papildu uzdevumi, ko pieņēma Izraēlas tauta.
Kāda ir Septiņu likumu būtība? Par to mēs runāsim nākamajā šīs sērijas nodarbībās. Taču vispirms vēlos mazliet iedziļināties iepriekš minētajā "otrajā" noslēpumā – ka ir tikai viens Dievs, kurš radījis pasauli.
Pasauli var aplūkot kā trīsstūri, kura virsotnē atrodas Radītājs, bet pārējās divās virsotnēs atrodas divi dažādi cilvēki. Abi radītie cilvēki sacenšas savā starpā, jo katrs savtīgi cenšas iegūt visu pārpilnību, ko Radītājs viņam var dot.
Patiesība ir tāda, ka katram cilvēkam ir jāsaņem viss labais, ko Radītājs ir devis savai pasaulei, un šis fakts daudzviet ir kļuvis skaidrs. Veids, kā ikviens var sasniegt visu pārpilnību, ir atzīt, ka otra, blakus stāvošā būtne, arī ir tā paša Radītāja radība, kas arī viņu radīja!
Mīlestība, ko viens cilvēks izrāda tam, kurš stāv viņam blakus trīsstūra pamatnē, ir patiesībā mīlestība pret Radītāju, jo mums ir mācīts, ka visa cilvēce ir radīta pēc Visvarenā tēla (skat. 1. Mozus grāmatu 1,27). Ikvienu mūsu tikšanos ar "citu" var uzskatīt par tikšanos ar Radītāja "ēnu" (ņemiet vērā, ka "tzel", ēna, daļa no vārda "tzelem", attēls).
Katras dienas stundu mēs tiekam pārbaudīti, kā mēs attiecamies pret citiem cilvēkiem. Mēs varam satikt autobusa vadītāju, pastnieku, bankas darbinieku, kaimiņu vai pat radinieku. Katrā tikšanās reizē ar citu cilvēku mēs sastopamies ar Radītāja būtību, kas atrodas viņā. Tā ir taisnība, ka mēs to ne vienmēr atklāti apzināmies. Un tāpēc mūsu dzīve ir pietiekami ilga, lai mēs iemācītos pareizi rīkoties. Par to mēs runāsim turpmākajās diskusijās.
Atgriezīsimies pie Ābrahāma un viņa lomas. Viņš atklāja pasaulei noslēpumu, kā saglabāt mūsu saikni ar Radītāju, kurš mīl mūs visus un sniedz pārpilnību mums – visai pasaulei. Vajag tikai, lai mēs dzīvotu mierā ar savu tuvāko, lai "otram" dotu tādu godu, kādu vēlamies sev, lai viens otram palīdzētu auglīgā sadarbībā. Mums nekad nedrīkst būt tādas attiecības kā Kainam un Ābelam, kuri sāka strīdēties par savu stāvokli pasaulē, tiklīdz saprata, ka viņi tur ir, lai dalītos viens ar otru.
Kādus praktiskus soļus mēs varam veikt, lai nodrošinātu tādu sadarbību? Kādas darbības mums jāveic (kādus likumus mums jāveic), lai šo izpratni ieviestu mūsu ikdienas dzīvē?
Vairāk par to mūsu nākamajā lekcijā.
Šalom, un sveicieni no Izraēlas zemes.
Rabīns Haims Goldbergs
Jeruzāleme
Klikšķini te, lai piekļūtu nākamajai lekcija - Kas jāzin ikvienam cilvēkam >>
