Laika un vietas nozīme

Filozofi un zinātnieki ir veltījuši lielas pūles, lai definētu laika un telpas jēdzienus. Šis jautājums ir satraucis daudzus cilvēkus, jo laiks un telpa nosaka cilvēka pasaules robežas. Daži filozofi apsprieda, vai laiks un telpa ir subjektīvi (Kants) vai objektīvi (Dekarts), vai varbūt ilūzija (Bērklijs). Mūsdienu zinātne ir pieņēmusi viedokli, ka laiks un telpa ir tieši saistīti ar masu (Einšteins). Viens priekšlikums ir aplūkot laiku kā saskarni starp cilvēci un pasauli (Bergsons). Vēl viens aktuāls jautājums ir par to, vai laikam un vietai ir minimālās vērtības, kaut kas līdzīgs “atomiem” (arābu filozofi Rambamā dēvēja par “Mutkalmin”), vai arī tie ir nepārtraukti (Aristotelis). Tādējādi cilvēce ir pētījusi šos divus jēdzienus, lai atrastu definīcijas, kas apmierina viņu intelektuālo zinātkāri.

Tomēr viena tēma vēl ir jāapspriež. Kāpēc pastāv laiks un telpa? Izraēlas gudrie patiešām apsprieda šo jautājumu, taču no morāles viedokļa un ne vienmēr kā zinātniska darbība.

Tukšā vieta, atstarpe ir tas, kas dod mums iespēju atšķirt vienu cilvēku no otra. Ja mūs nešķirtu attālums, mēs justos kā viena un tā pati personība. Šāds stāvoklis neļautu attīstīties savstarpējām reakcijām starp dažādiem cilvēkiem, un tādējādi morāles jēdzienam nebūtu pamata. Tas ir tas, ko gudrie domāja, sakot: "Nav nekā tāda, kam nebūtu savas vietas" [Avot 7:3]. Ja nebūtu pieņemtas normas attiecībās starp vienu un otru cilvēku, nebūtu iespējams ievērot pavēli “Mīli savu tuvāko kā sevi pašu” [3. Mozus 19:18], ko rabīns Akiva paziņoja par Toras galveno principu – un tādā veidā ja visa pasaule kļūtu par elli (Levins).

Laiks ir tas, kas ļauj iegūt privilēģiju eksistēt. Ja ne laiks, mēs nevarētu prasīt taisnīgumu, jo cilvēce ir tik niecīga, ka tā nevar stāties pretī Dieva mūžībai. Tas neapšaubāmi attiecas uz radību, kas ir grēkojusi. Ramhal skaidro, ka grēciniekiem tika dots laiks, lai viņi varētu izlabot to, ko ir sagrozījuši. Pat ja cilvēks negrēko, ir nepieciešams laiks, lai izveidotu personības pamatu un iegūtu eksistences privilēģiju. Tā ir Dievišķās žēlsirdības iezīmes (ivritā "rahamim") būtība. Nosaukums cēlies no vārda dzemdes ("rehem") — vieta, kas ir dota dzīvām radībām, lai grūtniecības laikā tās pilnveidotos tā, ka spētu tikt galā ar ārējo pasauli pēc piedzimšanas.

Tā kā laika un telpas pastāvēšanas pamatojums ir ētika, tāpēc to nepieciešamība ir atkarīga no morālas prasības. Tāpēc pēc tam, kad cilvēce iegūs tiesības pastāvēt, piepildīs savu mērķi, vietas jēdziens vairs nebūs vajadzīgs, un visas dvēseles tiks apvienotas savstarpējā mīlestībā. Tas ir izskaidrots Tanjā (12. nodaļa) – ka visi Izraēlas iedzīvotāji ir viena dvēsele, kas parādās atsevišķos ķermeņos. Kā arī visa pasaule pacelsies virs vēsturiskā laika un sasniegs augšējo pasaules līmeni. Tā ir mūžīgā dzīvība.