Vai ir iespējams aizvietot ebreju tautu?

Pamatpieņēmums ir šāds: lai gan indivīds var zaudēt savas jūda tiesības, ebreju tauta paliek Dieva bērns uz visiem laikiem.



Ir rakstīts: "Jūs esat sava Dieva dēli" [5. Mozus 14:1]. Ir liels gods būt par Svētā dēlu, lai Viņš ir svētīts, kā rakstīts: "Mans pirmdzimtais dēls ir Israēls" [2. Mozus 4:22]. Tas ir teikts par visu tautu. Šī goda izpausme liek mums pielikt īpašas pūles, vairāk par septiņiem baušļiem.

Bet kas notiek, ja mēs nerīkojamies, kā dēlam pienākas?


Rabīni nepiekrīt atbildei uz šo jautājumu.

Rabīns Jehuda saka, ka tad, kad mēs rīkojamies kā dēli, mūs sauc par dēliem, bet, ja nē, mūs nesauc par dēliem.

Bet rabīns Meirs saka, ka jebkurā gadījumā mūs joprojām sauc par dēliem. (Kidušin 36a). Rabīnam Meiram ir vairāki sava viedokļa pierādījumi. Piemēram:

• "Iznīcinošie bērni" [Jesajas 1:4] – mūs sauc par bērniem pat tad, kad esam postoši.
• "Dēli, kas nav uzticīgi" [5. Mozus 32:20] – kaut arī viņiem nav ticības.
• "Un tā vietā, lai viņiem teiktu: "Jūs neesat mana tauta", tiks teikts: "dzīvā Dieva dēli" (Hozejas 2:1).

Mēs varam atrast daudzus pantus, kas parāda, ka rabīnam Meiram ir taisnība.

Tāpēc, lai arī kopumā, kad notiek strīds starp rabīnu Meiru un rabīnu Jehudu, halaha (gala lēmums, likums) seko rabīna Jehudas viedoklim, bet šī reize ir izņēmums. Šajā gadījumā mēs vadamies saskaņā ar rabīnu Meiru. Talmuds turpina ilgi apspriest rabīna Meira viedokli, jo viņa viedoklis tiek pieņemts kā halaha.

Tagad mēs varam saprast, ko Rašba (ietekmīgais rabīns, kurš dzīvoja pirms 700 gadiem) raksta savā atbildē (194; 242).

Rašbam tika jautāts, vai nereliģioza ebreja līķis padara citus cilvēkus tajā pašā "teltī" par rituāli nešķīstu. Šī jautājuma pamatā ir vispārējais princips, ka citu tautu mirušie ķermeņi nepiešķir rituālu nešķīstību, kā ebreju ķermenis. Ebrejs nodod nešķīstību tālāk citiem cilvēkiem, ja viņa ķermenis atrodas vienā telpā ar viņiem, savukārt neebreja līķis nodod rituālu nešķīstību tikai tam fiziski pieskaroties. Tādējādi radās jautājums, vai atkritējs pārstāj būt ebrejs pēc likuma. Un jautājums tika padarīts vēl spēcīgāks, atzīmējot, ka no atkritēja ir atļauts iekasēt procentus par aizdevumu, ko nedrīkst no ebreja, un ka viņa vīns tiek uzskatīts par pagānu vīnu, kas dzeršanai ir nederīgs.

Rašba atbildēja, ka atkritējs piešķir rituālu nešķīstība tāpat kā jebkurš ebrejs. No atkritēju var iekasēt procentus, jo procentu aizliegums ir atvasināts no panta, kas attiecas uz "jūsu brāli", un šī persona nerīkojas kā jūsu brālis; tādējādi viņš ir atcēlis savas tiesības izturēties kā pret brāli. Taču rituālā nešķīstība nav saistīta ar brālību, bet gan īpašās mīlestības dēļ pret Izraēlu, kurus sauc par "dēliem" – pēc rabīna Meira domām. Lai arī kas būtu, viņus sauc par dēliem.


Ebrejiem ir raksturīgi mēģināt izvairīties no savu unikālo atbildību. Tomēr pats fakts, ka kāds raksta grāmatu "Kā un kad es pārtraucu būt ebrejs", liecina par viņa ciešo saikni ar jūdaismu.

Pamatojoties uz līdz šim rakstīto, mēs nedrīkstam domāt, ka rabīns Jehuda uzskata, ka unikālo jūdaisma dārgumu var pārnest no vienas tautas uz otru. Rabīnu Jehudu nekādā gadījumā nevar apsūdzēt par to, ko uzskata kristietība, ka ebreji ir aizvietoti! Bet viņš uzskata, ka indivīds var zaudēt savu dēla iezīmi. Viņš nedomā, ka tas var notikt ar visu tautu.

Un tas ir pamats unikālajām iezīmēm, kas ir piederējušas Izraēlai, kopš tā kļuva par nāciju. Kā savās vēstulēs raksta Ravs Avrahams Ichaks Kuks, kas starp citu ir dzimis Latvijā, (numurs 555), Izraēlas svētumam ir divas sastāvdaļas: iedzimtais svētums un svētums, kas saistīts ar Dieva izvēli. Svētums, kas saistīts ar kādu būtisku iezīmi, nekad nevar tikt likvidēts, bet tas atklājas tikai mūsu izvēles rezultātā. Kad mēs nolemjam rīkoties svēti un šķīsti, caur mums tiek parādīts mūžīgais Dieva plāns.



[Ebreju filozofijas pamatprincipi — rabīns Ūrijs Šerki, tulkojis Dr. Moše Goldberg]