Jebkuras attiecības ar citu personu balstās uz savstarpīgumu. Nav iespējams, ka viena puse vienmēr dod, bet otra vienmēr ir saņēmēja pusē. Kad tas notiek, tā ir izmantošana, nevis savstarpējas attiecības. Piemēram, ja mēs vēlamies veidot veselīgas attiecības ar savu dzīvesbiedru, to pamatā ir jābūt kopīgām darbībām. Abas puses kaut ko dod un saņem pretī.
Tas pats attiecas uz mūsu attiecībām ar Pasaules Valdnieku. Tas ir jāveido tādā pašā veidā.
Noass pienesa upurus Dievam, līdzko viņš atstāja šķirstu. Kāpēc viņš to darīja? Tā bija pateicības izpausme, ka viņš un viņa ģimene tika izglābti no plūdiem. "Es tiku izglābts no plūdiem. Mana ģimene netika iznīcināta," Noass domāja. "Tāpēc es pateikšos Radītājam, nesot Viņam upurus."
Mūsdienās, kopš Izraēlas templis tika iznīcināts pirms 2000 gadiem, Dievam vairs netiek nesti upuri. Tā vietā mums ir kaut kas līdzīgs, kas tos aizstāj – lūgšanas, ko cilvēki saka. Tādā veidā cilvēki var vērsties pie Pasaules Radītāja.
To var aplūkot "egoistiskā" pieejā. Man kaut kā pietrūkst, tāpēc lūgšu To, kurš var apmierināt manas vajadzības. Vai manas lūgšanas tiks atbildētas? Vai es saņemšu to, ko prasu? Tas viss ir atkarīgs no tā, vai es klausīšu "priekšnieku", tad iespējams, Viņš uzklausīs mani.
Tomēr, ja tas ir veids, kā mēs skatāmies uz lūgšanu, tad mums nekavējoties jāapsver ķēniņa Salamana teiktais pants: "Ja kāds novērš ausi, lai neieklausītos Torā, tad arī viņa lūgšana ir negantība" [Salamana Pamācības 38:9]. Vienkāršs izskaidrojums tam ir saskaņā ar Izraēlas nācijas tradīcijām (kā to māca Rabīns Saādia Gaons): "Ja vergs neklausa saimnieku, arī saimnieks neuzklausīs vergu." Tas liecina cik svarīgas ir abpusējas attiecības. Salīdzini to ar bankomātu – ja ievieto pareizo kredītkarti (lūgšanu), Tu saņemsi naudu (to, ko tu lūdz)...
Protams, ka tas nav tik vienkārši. Taču uz to var raudzīties pozitīvā gaismā. Ir vērts pievērst uzmanību Radītāja prasībām, lai Viņš atbildētu Tavus lūgumus. Apzinoties mūsu pienākumus, var rasties bezcerību skumjas, lai gan tā ir patiesība. Svarīgi ir apzināties, ka mums ir arī "pienākumi" Pasaules Valdniekam.
Patiesībā cilvēku grēku apziņai nevajadzētu mūs ne nospiest pārdzīvojumos, ka atkal un atkal kļūdamies, un arī ne novest pie padošanās. Mēs varam apzināties, ka mums ir jāpilda savi pienākumi, pat ja mums nevienmēr tas izdodas, bez sevis tiesāšanas. Mēs varam apzināties cik mūsu Radītājs mūs mīl, pat tad, kad mēs grēkojam. Tam ticot mūsu lūgšana mūs vienmēr piepildīties ar pozitīvu enerģiju un ļaus sajust gara atvieglojumu un lielu gandarījumu.
Kā mēs to varam izdarīt? Kur ir tas noslēpums?
