Iepriekšējās lekcijās runājām par to, ka lūgšana ir daļa no mūsu saziņas veida ar Radītāju. Un pieskārāmies arī pie tā, cik svarīga ir šī mūsu tikšanās ar Viņu. Mūsu savienošanās ar Radītāju, kas visu radījis un visam dod dzīvību, šī apziņa ir tā, kas savieno mani ar dzīvības avotu, dod man pozitīvu enerģiju un uzlabo manu dzīvi šeit, šajā pasaulē.
Un tagad mēs nonākam pie nākamā jautājuma. Mums, cilvēkiem, ir piešķirta spēja izteikt savas domas un emocijas, mums ir dotas runas spēks. Tāpat mēs spējam "runāt" (tas ir, lūgt) ar Radītāju.
Tad kā ir ar citām pasaules daļām, ar citu radību? Ar tiem, kuriem nav dota šī brīnišķīga spēja definēt jēdzienus un izteikt savas domas? Vai viņiem arī ir vajadzīga lūgšana? Vai viņiem ir kāds veids, kā "runāt" ar Radītāju? Kā ar dzīvniekiem? Vai augiem? Kā ar zivīm jūrā? Akmeņiem un pašu zemi? Vai kādai no šīm radībām ir vajadzīga šī lieta, ko sauc par lūgšanu? Vai viņi kaut kādā veidā ir iesaistīti lūgšanā? Vai ir kāds iemesls, lai viņiem būtu nepieciešama spēja runāt ar savu Radītāju?
Nu, atbilde ir tāda, ka tas pats princips, kas attiecas uz cilvēci, attiecas arī uz visu pārējo radību. Tā kā pasaule ir radīta no nekā, ir pilnīgi skaidrs, ka, ja Radītājs kādreiz nolems atkal paņemt nost to, ko Viņš radībās ir ielicis un uztur ik katru brīdi, lai tā varētu pastāvēt, radība atkal atgriezīsies pie “nekā”. Tādējādi katrai radībai vienmēr ir ir jābūt ciešā saitē ar Radītāju. Citādi, ja nav kontakta, kur tas ņems enerģiju turpināt pastāvēt!?
Taču šī ideja mums rada ļoti nopietnu problēmu.
Neviena no citām radībām nevar runāt. Kā tieši viņi var uzturēt kontaktu ar To, kurš to ir radījis? Mēs, cilvēki, varam jebkurā brīdi, kad vien vēlamies sākt lūgt un runāt ar Radītāju, kad vien mums tas ir nepieciešams. Bet kā ir ar pārējo pasauli? Ko cita radība var darīt?
Un tagad man ir jādalās ar tevi vēl vienā noslēpumā, kuru Izraēlas tauta ir rūpīgi nodevusi no paaudzes paaudzē visas vēstures gaitā.
Kad profesoram Albertam Einšteinam, kas strapcitu arī bija ebrejs, kurš izstrādāja relativitātes teoriju, uzdeva jautājumu, kā viņš var būt pārliecināts, ka visi fiziskie likumi, kas pastāv šeit uz Zemes, ir precīzi tādi paši uz citām planētām ārpus Zemes. Prof. Einšteins atbildēja, ka viņa atbilde uz šo jautājumu ir balstīta uz ticību vienam Dievam.
Tādā pašā veidā, pamatojoties uz mūsu ticību vienam Dievam, kurš radīja visu Visumu un visu, ko mēs redzam savā pasaulē, mēs varam sākt saprast saikni starp dažādām pasaules daļām. Viens Dievs nevar rīkoties pēc pretrunīgiem principiem citās sfērās! Šeit es vēlos minēt rabīna Avrahama Ichaka Kuka citātu, strap citu, viņš ir dzimis Latvijā, Daugavpilī, un bija Izraēlas galvenais rabīns. Viņš raksta tā:
* * * * * *
Cilvēks jautā sev, kāda vajadzība ir tik daudz un dažādām pasaules darbībām un tik daudzveidīgām radībām? Un viņš nesaprot, kā viss ir patiesībā viena vienība.
Nedzīvās dabas snaudošais dzīvesveids ir gaismas mirdzuma iesākums, kas sāk aizvien košāk zaigot, augu pasaulē, tur tas sadalās simtiem tūkstošu dažādās, unikālās līnijās. Tad šīs līnijas saplūst dzīves "templī", kur tās uzliesmo īpašā dzīves priekā, līdz tās sasniedz radības kroni – cilvēku! Un cilvēka dzīves būtība un dvēseles izaugsme ir atkal tikai daļa no milzīgiem jūras viļņiem, kas šūpojās uz priekšu un atpakaļ, visas eksistences virzības spēkā[..]. Ja tu brīnies, kā ir iespējms runāt, saost, just, redzēt, saprast un un sajust emocijas – tad zini, ka visi dzīvie, un visas zemākās radības formas, kas bija vēl pirms cilvēces, visi sniedz tev tavas eksistences pārpilnību.
Nav neviena lieka sīkuma – viss ir nepieciešams un katram ir savs sūtījums, un tam visam ir sava loma. Tu un viss, kas atrodas zemākā līmenī nekā tu, kā arī viss, kas ir par tevi augstāks un tev nesasniedzams, tas viss ir saistīts un kopā ceļās augstāk un augstāk, pāri tev.
Šmone kvacim (Astoņi sējumi) 3: 23
* * * * * *
Visa pasaule ar visām tās sastāvdaļām ir "vienota dzīva sistēma", kā mācīja prof. Einšteins. Katrs elements saņem kaut ko no zemāk esošajiem elementiem un nodod to tālāk augstākiem līmeņiem.
Radībā nav nevienas dvēseles, kas būtu atdalīta un viena, bet viss ir sapīts vienā milzīgā audeklā, tāpēc cilvēka lūgšanas ir ne tikai iekšēju slāpju izpausme pēc saskarsmes starp indivīdu un Radītāju. Drīzāk lūgšana uzkrāj sevī visas radības ilgas atgriezties pie sava avota, savienoties ar Radīdātju. Lai gan lielākā daļā pasaules savu vēlmi savienoties ar Radītāju nevar izteikt, mēs, cilvēki, kas spēj runāt, esam visas radības vēstneši it in visas: dzīvnieku, govju, zivju, akmens un ūdens utt.
Dažas no šiem elementiem burtiski ir iekļauti mūsu ķermenī un tie nodrošina mūs ar mūsu dzīvības spēku, piemēram to, ko mēs ēdam. Bet ne tikai lietas, ko ēdam, mēs pārstāvam arī lietas, ar kurām ik brīdi saskaramies mūsu dzīvē, mūsu dabīgos sapņus, jebko, ko vēlamies saniegt, izjust un iegūt.
Kāpēc pasaulē ir tik daudz ciešanas? Vai tāpēc, lai būt par ko izteikt lūgšanas?
