Padziļināta mācība par taisnīgum un cilvēces uzupurēšanu - Īzaka pienešana uz altāri

Stāsts par Īzaka pienešanu, kas atrodams Toras nodaļā Vajera, ir mūsu priekšteča Ābrahāma garīgās karjeras virsotne. Kas notiek šajā stāstā? Ir teikts, ka "Dievs pārbaudīja Ābrahāmu". Rodas jautājums: kāpēc tas ir rakstīts kā Ābrahāma, nevis Īzāka pārbaudījums? Galu galā uz altāra kā dedzināmo upuri bija paredzēts upurēt Īzāku, nevis Ābrahāmu. Rabīns Jūda Loens Aškenazi skaidro, ka uz altāra pienešana patiešām bija pārbaudījums Ābrahāmam, jo viņam bija Hesed jeb mīlošās laipnības īpašībs. 

Hesed neatbilst Īzaka [Akedas] pienešanas koncepcijai, jo Hesed atspoguļo Svēto, lai Viņš ir svētīts, kā dzīvības devēju. Tad kāpēc atņemt dzīvi atpakaļ? No otras puses, Īzāks, kurš pārstāvēja Gvuras īpašību jeb stingru taisnīgumu, neredzēja pienešanu kā jaunu jēdzienu. Saskaņā ar Gvuras [stingru taisnīgumu], par to, ko viņš saņem, ir jāmaksā cena, un cena par to, ka Īzāks saņem dzīvību bez maksas, ir atdot savu dzīvību savam radītājam. Tāpēc Īzākam ideja par Īzaka pienešanu nebija jauna. Bet Ābrahāmam bija gan tā sveša doma. 

Kādu secinājumu mēs varam izdarīt no šīs dziļās koncepcijas?

Galu galā Īzaks palika dzīvs. Gatavība upurēt sevi nebija jāīsteno praksē. Tieši otrādi, tiklīdz cilvēks ir gatavs upurēt savu dzīvību, no šī brīža viņa dzīve kļūst nozīmīga. 

Tāpēc Svētais, slavēts Viņš, pavēlēja Ābrahāmam nepacelt savu roku pret zēnu, izmainot visu upurēšanu nozīmi. Cilvēki ir gatavi sevi piedāvāt kā upuri, bet ebreju halaha [likums] pieprasa, lai cilvēka vietā tiktu upurēts dzīvnieks, tāpat kā to darīja Ābrahāms – Īzāka vietā pienesot aunu. 

Un kurš gūst labumu no šī grandiozā akta? Faktiskie ieguvēji ir visa cilvēce. Tieši to Ābrahāms teica tiem jauniešiem, neebreju tautības jauniešiem, kas viņus pavadīja. Viņš tiem sacīja: "Es un zēns dosimies turp, mēs pielūgsim un atgriezīsimies pie jums." [1. Mozus 22:5] Mērķis bija nodrošināt morālu un garīgu apgaismību. Tas ir Īzaka [Akeidas] pienešanas ziedojums visai pasaulei.