Labdien, kā mēs runājām pagājušajā reizē, runājot par lielo jautājumu par to, kurš atrodas centrā: cilvēks vai Dievs. Rietumu pasaule kopumā ir izvirzījusi cilvēku pasaules centrā. Tomēr islāma pasaule šo punktu neuzsver; gluži otrādi, viņiem lietas virzās pretējā virzienā. Padomāsim par islāma pasauli nepiekrīt šiem pamatpieņēmumiem. Tā ieņem tradicionālo nostāju, ka Dievs ir visa absolūtais centrs, un cilvēkam vienīgi ir iespēja bezierunu pakļauja dievišķumam.
Līdz ar to Rietumiem raksturīgo progresu islāma pasaule uztver kā aizdomīgu. Jā, Rietumi runā par progresu, taču islāma acīs tas ir aizdomīgi, un to pavadošā visatļautība kalpo par pierādījumu tā noraidīšanai. Ko teiktu islāma pasaule? Rietumu pasaules visatļautība ir pierādījums tam, ka viņu nostāja ir kļūdaina. Demokrātiskais režīms arī tiek uzskatīts par draudu reliģiskajai integritātei.
Šādā konflikta zonā no pirmā acu uzmetiena nešķiet, ka var panākt izlīgumu un sapratni. Kā var savienoties kāds, kurš centrā novieto Dievu, un kāds, kurš centrā novieto cilvēku? Tomēr šīs abas civilizācijas var apvienot ceļā uz izlīgumu tikai tad, ja tās uzmanīgi ieklausās unikālajā jūdaisma vēstījumā. Šeit jūdaisms piedāvā risinājumu. Ko tas novieto centrā — Dievu vai cilvēku? Saskaņā ar ebreju tradīciju centrā nav ne Dievs, ne cilvēks, bet gan dialogs starp tiem, cilvēka līdzdalībai radīšanas akta pabeigšanā.
Tādējādi mērķis ir pats dialogs. Šī pieeja novērš pretrunu indi, ko esam attēlojuši līdz šim. Līdz šim starp Radītāju un Viņa radību ir bijušas simpātijas. Šī simpātija pastāv gan indivīda dzīvē, gan kopienas dzīvē. Partnerība starp Radītāju un cilvēku mēs vērojam mūsu laikā, caur Ciānā atgriešanās procesu un Dievišķās klātbūtnes atjaunošanu starp Viņa tautu Izraēlas valstī.
